Kad jūnija sākumā saņēmu ziņu par konferenci Textiles, kas norisinājās Rīgas Ekonomikas augstkolā, vairākas reizes pārlasīju gan ielūgumu gan preses relīzi. Bija skaidrs, ka tam visam ir saistība ar mākslu, saistība ar zinātni un pat ar literatūru. Konferences ietvaros norisnājās arī jauno mediju kultūras festivāls “Transbiotics”, kurā varēja lasīt tādus darbu nosaukumus kā “e-statiskās ēnas”, “Tālie dati”, “Apslēpto figūru protokolēšana”. Konferences un festivāla materiāli bija pilni ar frāzem “dzīvā matērija”, “statiskā elektrība”, “biotehnoloģijas”, “pilienu struktūras silikona eļļas virsmā” un tādā garā. Cauri telpām pārvietojās ļaudis, par kuriem neko skaidri nevarēja zināt, vai tie ir mākslinieki, kas interesējas par zinātni, vai zinātnieki, kuriem padodas māksla. Tas viss vairāk izklausījās pēc zinātnes konferences. Bet ko tur dara māksla un ko literatūra?
Izrādās, ka Zinātnes Māksas un Literatūras biedrība pasaulē eksistē jau 30 gadus. Tajā darbojas cilvēki, kas cenšas apvienot trīs dažādas izteiksmes valodas. Galu galā, arī Davinči bija zinātnieks, mākslinieks un rakstnieks vienlaikus. Un, iespējams, šodien ir pienācis laiks šīs disciplīnas atkal apvienot.
Tā tapa doma par rakstu, kas veltīts biotehnoloģijām mākslā, kad mākslinieks strādā nevis ar audeklu vai krāsām, bet ar dzīvo matēriju. Zemāk redzamajā video māksliniece un dizainere Zane Bērziņa, un “e-t+t” projektu vadītāja Anda Kļaviņa stāsta par konferences ideju.

12. augustā LR Vides ministrijā notika seminārs “Arhitektūras efektīvā ilgstspējība”. To organizēja Dānijas vēstniecība Latvijā un Dānijas Kultūras institūts.  Seminārs bija kā viens no pavadošajiem pasākumiem izstādei Rīgas Rātsnamā, kurā eksponēts dāņu arhitektu un inženieru paveiktais.  Grūti izprotamais un neviennozīmīgais “efektīva ilgtspējība” bija šīs izstādes un semināra moto.

ILGI SPĒJĪGAIS

Dāņu arhitekti ir pievienojuši vārdam “ilgtspējīgs” paskaidrojumu “efektīvs”, ar to norādot, ka var būt arī draņķīga un neefektīva ilgtspējība. Piemēram – bezgalīgi garš projektēšanas un būvniecības process pats par sevi ir ilgtspējīgs, taču ar mīnusa zīmi.

Dāņi savās prezentācijās skāra šo jautājumu ļoti plaši. Arhitektu biroja BIG asociētais partneris Kaijs-Ūve Bergmans prezentāciju sāka ar jautājumu, kas tad īsti ir dāniskais, ja par dāņu arhitektūru LR Vides ministrijā stāsta Amerikā un Jaunzēlandē izglītību ieguvuši arhitekti, piesaucot arī pats savu vācisko izcelšanos. Kā vienu no dāņu pilsētvides veiksmīgas attīstības atslēgām viņš minēja atvērtību idejām, kas nāk no ārpuses, un aicināja arī latviešus nenoslēgties savas sabiedrības lokā un nebaidīties sev nepieciešamo aizgūt no citām kultūrām.

AKTĪVAIS ARHITEKTŪRAS LIETOTĀJS

Savukārt Rātsnamā notiekošās izstādes kataloga ievadesejā Pēters Andreass Satrups (Peter Andreas Sattrup) atzīst, ka spilgtākie dāņu jaunāko paaudžu arhitektūras piemēri jāmeklē ārpus pašu zemes robežām. Dāņu arhitekti ir priviliģēti salīdzinot ar citu valstu profesionāļiem, jo dāņu arhitektūras lietotāji ir enerģiski, pašpārliecināti un vēlas iesaistīties arhitektūras tapšanas procesos. Lietotāji gan dāsni kritizē arhitektu paveikto, gan arī izsaka atzinību. Sabiedrības prasības ir augstas un kļūdas nepaliek nemanītas. Šāda arhitektūras lietotāju attieksme izdara spiedienu gan uz publisko pasūtījumu prasībām, gan arī uz privāto attīstītāju vēlmēm.

Pēters Andreass Satrups arī norāda, ka efektīvi ilgstpējīgas arhitektūras tapšanas viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir kvalitatīva un ilgtspējīga pilsētplānošana. Ja savu darbu labi ir izdarījuši pilsētplānotāji un sabiedrība pieprasa, tad rodas tādi arhitektūras projekti, par kādiem Rīgā stāstīja dāņu biroju Vilhelm Lauritzen Architects, BIG un SITE arhitekti, kuros tiek taupīta ēku ekspluatācijai nepieciešamā enerģija, efektīvi izmantota dienasgaisma, kuros domāts par lietotāju ērtu sociālo sadzīvi, pilsētvides kvalitāti un pilnīgu tās izmantošanu.

Un šis, kā norādīja arhitekts Oskars Reidbergs, ir viens no latviešu lielākajiem klupšanas akmeņiem. Ne jau labu arhitektu, projektētāju vai būvnieku trūkums, bet labas plānošanas un pareizas procesu vadības trūkums.

1972.gadā ASV aizsāka kosmosa programmu “Landsat”, pateicoties kurai šobrīd zinātnienki var analizēt no kosmosa veiktos foto uzņēmumus un gūt vienkāršu taču pietiekami precīzu visuālo ieskatu globālajās klimata izmaiņās pēdējo 40 gadu laikā. Kopš pirmā satelīta palaišanas ir iegūti miljoniem zemes virsmas foto attēlu, kas šobrīd tioek izmantoti Google Earth instrumentā ar Google Earth Engine. Šis instruments dod iespēju zinātniekiem un citiem interesentiem aplūkot izmaiņas kādas šajā laikā norisinājušās uz Zemes. Turklāt, aprēķiniem Google izmanto jaunu tehnoloģiju. 1000 paralēli saslēgti datori veic vairāk nekā 53 000 satelīta uzņēmumus, kas iegūti laika posmā no 1984 – 2010 gadam un kuros redzamas Meksiklas mežu un ūdens resursu izmaiņas. Vienam datoram šie aprēķini prasītu vairākus gadus, taču šī sistēma ar to tiekot galā vienas dienas laikā.