Pēc septembrī gaidāmajām Norvēģijas vēlēšanām Oslo var tikt izveidota valdība, kurā vairākums iebilst pret valsts pašreizējo Eiropas Ekonomikas zonas līgumu.

Eiropas Ekonomikas zona (EEZ) apvieno ES dalībvalstis un trīs Eiropas Brīvās tirdzniecības zonas valstis (Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju). Dibināta 1994. gadā, tā attiecas uz preču, kapitāla, pakalpojumu un cilvēku brīvu apriti, kā arī konkurences un valsts atbalsta noteikumiem un horizontālajām jomām, kas saistītas ar četrām brīvībām. Bet tas neattiecas uz kopējo lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku

Aplūkojot aptaujas, šoruden vēlēšanās, iespējams, uzvarēs kreisi centriskā koalīcija, kas aizstās valdošo labēji centrisko Ernas Solbergas koalīciju. Bet tas vēl nav skaidrs.

Viss būs atkarīgs no tā, kuras mazākumtautību partijas sasniegs četru procentu slieksni, lai iegūtu iespēju iegūt dažas no 19 papildu vietām Norvēģijas parlamentā Stortinget.

Tas varētu noteikt, vai Norvēģiju vadīs “Sarkanzaļo” vai centriski labējā koalīcija, kam būtu svarīgas Norvēģijas attiecībās ar ES.

Sarkanzaļo koalīcija, kuras sastāvā bija Centra partija (SP), Sociālistiski kreisā partija (SV) un Darba partija (AP), Norvēģiju pārvaldīja no 2005. līdz 2013. gadam.

Šajos gados leiboristu partija bija vecākā partija koalīcijā, un to aptaujas rezultāti bija augstāki nekā abām pārējām partijām.

Bet vairāku aptauju laikā pagājušajā gadā Centra partija noslēdza leiboristus. Tas ir izraisījis intensīvas debates par EEZ līgumu.

Leiboristu partijas līderis un premjerministra kandidāts Jonas Gahr Støre vairākkārt ir paziņojis, ka Norvēģijas dalība NATO un EEZ līgums nebūs ietekmējams jaunajā kreisi centriskā valdībā.

Valdībā vairākums pret EEZ?

Sociālistiski kreiso partija iebilst gan pret NATO, gan ar EEZ līgumu. Ja viņu kopējais vietu skaits parlamentā būs lielāks nekā leiboristiem, viņi pieprasīs lielāku politisko ietekmi jaunajā valdībā. Tas nozīmē, ka Norvēģija varētu atteikt ES tiesību aktus, kas attiecas uz EEZ.

Kopš 1994. gada Norvēģija ir pieņēmusi tūkstošiem ES likumu. Lielākā daļa no tām tika īstenotas bez īpašām debatēm Norvēģijas parlamentā vai publiski.

Saskaņā ar līgumu Norvēģijai ir iespēja direktīvu neīstenot. Tomēr Norvēģijas “nē” EEZ direktīvai, iespējams, izraisīs zināmu ES reakciju.

Visu vēl vairāk sarežģī Norvēģijas Arodbiedrību konfederācija (LO), kas ir kļuvusi skeptiskāka attiecībā uz EEZ līguma daļām.

Lielākā arodbiedrība Fellesforbundet vēlas, lai jaunā valdība izstrādātu alternatīvas EEZ līgumam. Viņi vēlas skaidrojumu par trim iespējām. Pirmkārt, sava veida Brexit darījums Norvēģijai. Otrkārt, pilntiesīga dalība un, treškārt, pašreizējais EEZ līgums.

Pārrunāt “sadarbību”?

Tomēr Støre un citi EEZ atbalstītāji baidās, ka Norvēģijas pozīcijas attiecībā pret ES vājināsies, ka būs signāli, ka Norvēģija vēlētos pārrunāt līgumu.

Bet ir arī jautājumi, kas padara EEZ par problēmu Norvēģijas pašreizējai centriski labējai valdībai.

Premjerministres Ernas Solbergas valdība ir minoritātes koalīcija. Viņiem ir vajadzīgas Progresa partijas (Frp) balsis, kas valdību atstāja pēc sešiem gadiem, 2020. gada janvārī. Progresa partija ir kļuvusi vairāk pret ES vērsta. Viņi iebilst pret dalību un vēlas no jauna apspriest EEZ līguma daļas. Viņu pozīcijas izskatās vairāk līdzīgas citiem labējiem populistiem Eiropā.

Viņi iestāsies pret legalizāciju, kas ir pretrunā ar to, ko viņi sauc par nacionālajām interesēm. Viņi ir uzsvēruši tādus jautājumus kā imigrācija un darba ņēmēju brīva pārvietošanās kā vissvarīgākos viņiem.

Attiecīgie uzņēmumi

Norvēģijas Uzņēmumu konfederācija (NHO), kas ir Norvēģijas lielākā darba devēju organizācija un vadošais biznesa lobists, ir ļoti noraizējies par negatīvo uzmanību EEZ līgumam, jo ​​tas ir tik būtisks lielākajai daļai Norvēģijas biznesa dzīves. ES ir vissvarīgākais Norvēģijas preču tirgus, sākot no laša tirzniecības līdz dabasgāzei.

1994. gada referendumā Norvēģija otro reizi vēsturē teica nē dalībai. Aptaujas liecina, ka vairāk nekā 60 procenti norvēģu joprojām iebilst pret dalību.

No otras puses, aptuveni tikpat procenti apgalvo, ka referendumā balsos par EEZ līgumu.

Parlamentā vienošanās ir ar pārliecinošu vairākumu, taču tā daļas var nonākt zem spiediena neatkarīgi no septembrī notikušo vispārējo vēlēšanu rezultātiem.