Gustava emuārs!

Sākšu ar to, ka izpaudīšu kādu noslēpumu visiem jums, Ziemeļu Puses cienītājiem: mēs ar Martu diezgan bieži braucam ciemos pie Uģa Oltes, un citkārt mums pievienojas arī vecmeistars Juris Zemītis, ja viņš tobrīd nav Austrālijā. Goda vārds! Mēs viens otru savstarpēji joprojām spējam izturēt. Mēs satiekamies un ēdam. Gatavo parasti Uģis. Arī garajos ceļojumos parasti gatavo Uģis, tāpēc allaž priecājamies par apartamentiem ar plīti.

Pēdējoreiz, kad tikāmies, sākās dīkšana un nostaļģija – gribas kaut kur aizbraukt (Būtībā šis ir adaptēts Martas dīkšanas teiciens. Viņa parasti šādās situācijās lieto vārdus “gribas kaut ko foršu”…Parasti tas ir dzirdams Stokholmas, Kopenhāgenas vai kādas citas ziemeļu zemes iepirkumu centra tuvumā) – un, ja šāds noskaņojums ir mums visiem četriem vai vismaz trjiem, tad parasti producents dabū trūkties… Drīz brauksim!!!

Kopš “ZP” projekta pirmajiem aizmetņiem teju divi gadi jau apkārt, un ir uz ko atskatīties – divas sezonas izrādītas, un trešā jau kārtojas ēteram, savukārt par ceturto drīz būs sapulcīte un, pats galvenais – mēs, komanda, to paši ļoti gribam. Līdz šim ir nācies sastapties ar vairākiem šķēršļiem, un pēdējā laikā arī finanses nepriecē, tomēr katru reizi, kad tiek pieņemts lēmums “Braucamlaiturvaikas!”, visi racionālie šķēršļi izirst…Lai nedaudz ieskicētu situāciju, varu teikt, ka tad, kad bija jāsaka galavārds par došanos uz Īslandi, man kabatā bija 50 Ls un nebija garantijas par dienas naudām uz vietas…citiem bija līdzīgi. Tomēr visi teicām jā…galu galā roltons arī Īslandē ir roltons…

Līdz šim nebija sanācis tā mierīgi atskatīties uz padarīto…visu laiku tikai skrējām uz priekšu, tomēr šobrīd, kad tv rāda labāko raidījumu atkārtojumus, ir iespēja paanalizēt jau izdarīto. Neesmu izņēmums, un arī man ne visai patīk sava seja un balss kadrā, tomēr situācijas un ļaudis ziemeļos man ir likuši pateikt pāris prātīgus vārdus. Dažreiz pat tīri bija jābrīnās par sevi. Arī Martai “anglene” ir stipri uzlabojusies…vienvārdsakot, ziemeļi cilvēku uzlabo! Tam ticu simpunkt’! Un, ja man ir īpaši jāizceļ kāds viens stāsts, tad ziniet, ka tas ir grūti…līdzko vienu izvēlos, es atceros visu braucienu, kur šis stāsts ir bijis tikai maza daļa…Nu labi, pierunājāt – tas ir stāsts par Rubenu Madsenu un „surströmming” jeb pūdēto siļķi…sirsnīguma kalngals..trīs dienas uz vientuļas salas Baltijas jūrā, kolosāls „frīks” namatēvs un visu laiku tā patīkamā zosāda.. Bet, kā jau teicu, tā ir tikai daļa no visa ceļojuma, jo pirms tam mēs gandrīz nokavējām prāmi, es nopirku saulenes par 3 eiro, pie stūres brauca visi, kopā 600 km, pēc tam mēs gulējām mašīnā, pirms tam mēs gulējām zem zemes, gandrīz uzvarējām atkarību no makdonalda, gandrīz nepalaidām Martu šopingā, un tad vēl…

Mans slepenais nodoms ir kādudien pieķerties ZP aizkulišu stāstiem, ja vien Marta nepaspēs pirmā, un tad tikai nāks klajā ZP ārpuskadra pikantērijas…Piemēram, jēra ciskas gatavošana nu jau uz divām Ziemeļatlantijas salām ir gana vērtīgs stāsts, vai arī mana regulārā aizmigšana uz grīdas pašā pēcfilmēšanas ballītes vidū. Uz tikšanos te vai tur!!!

Scroll to top