Ar Guntaru Graikstu runājām, ka mums katram, kas strādā pie Ziemeļu Stāstu projekta, vajag mazliet uzrakstīt par sevi un par to, kādā veidā un kādēļ sākām raudzīties uz mūsu kaimiņiem, uz ziemeļu valstīm. Manā gadījumā tas ir pavisam vienkārši – nebija citas izvēles, jo gadījās ziemeļos piedzimt.
Tur, visdziļākajos Vermlandes (Värmland) mežos Zviedrijā, netālu no Norvēģijas robežas un no Frīkena (Fryken) ezera, kur Selmas Lāgerlēvas romāna dēkainis mācītājs Gesta Berlings nodzērās un atkal atdzima. Tur, kur mans tēvs cirta mežu un būvēja ceļus… Turpat dzīvoja vēl pāris latviešu ģimeņu: krustmāte, aktrise Irma Vārpa, ar savu vīru, rakstnieku Alfrēdu Dziļumu, kā arī mākslinieka Imanta Sinkas ģimene. Visi vīrieši – leģionāri, kas pēc Otrā pasaules kara caur Vāciju un nometnēm bija nonākuši Zviedrijā un kas tagad bija nodarbināti mežsaimniecībā Vermlandē. Pa visiem kopā tika turēta viena govs, ko mamma slauca un pieskatīja. Alfrēds, protams, arī rakstīja – romānu ”Meža aizvējā” par dzīvi Vermlandē. Vēlāk, kad mācījos Minsteres ģimnāzijā un rakstīju eksāmena darbu par Dziļuma daiļradi, bija savādi romānā izlasīt pašam par savu dzimšanu.
Zviedru skola un vide darīja visu, lai es kļūtu par krietnu zviedru. Savukārt vecāki un latviešu svētdienas skola – visu, lai es paliktu latvietis. Tādēļ vecāki arī atļāva pusaudža gados doties uz Minsteri, uz latviešu ģimnāziju. Tā bija pirmā reize, kad apzinājos sevi kā ziemeļnieku, kas nācis no Zviedrijas. Skolas sistēmas Zviedrijā un Vācijā tolaik stipri atšķīrās. Vācijā joprojām valdīja ”Ordnung muss sein” mentalitāte, kur netika pieļauta iejaukšanās ”no malas” ar kaut kādām zviedru vērtībām un paražām. Neko darīt – nācās sarīkot pirmo skolas streiku visā Ziemeļreinā-Vestfālenē.
Vēlāk, kad Stokholmā izmācījos par juristu, t.s. ziemeļu vērtības un tradīcijas manī bija pamatīgi nostiprinājušās. Bet tad Briselē, mācoties jurisprudences maģistrantūrā, radās atkārtota izdevība iepazīt citu tautu īpatnības un tradīcijas un palūkoties uz ziemeļiem no malas. Studēju Eiropas Kopienas tiesības, cilvēktiesības un starptautisko sadarbību, kā rezultāta kļuvu par Eiropas sadarbības modeļa kaismīgu piekritēju (un vēl arvien tāds esmu!). Tādēļ biju no tiesas nepatīkami pārsteigts, kad, atgriežoties ziemeļos, Zviedrijā, atklāju, ka tikpat kā neviens negribēja ne dzirdēt par Eiropas sadarbību, kur nu vēl piedāvāt darbu kādam Eiropas Kopienas tiesību ekspertam… Vismaz manā uztverē, tas norādīja uz zināmu divkosību: no vienas puses, zviedri gribēja būt internacionālisti, eksportēt savu modeli uz Dienvidameriku un citām pasaules malām, bet ar tuvajiem kaimiņiem tepat Eiropā sadarboties ciešāk nebūt nealka. Neitralitātes doktrīna likās esam cieši iebetonēta ziemeļu tautas zemapziņā.
Nordau – ja ne ziemeļi, tad ANO un pasaules plašās āres būs vaļā. Tā nonācu Etiopijā, ANO bēgļu nometnē uz Sudānas robežas ar 180 000 iedzīvotāju, kurus arī tur vajāja SPLA (Sudan People’s Liberation Army) vietējo partizānu armija. Un tā es tur stāvēju – ANO Aizsardzības inspektors ar starptautisko cilvēktiesību konvenciju portfelī un ziemeļu vērtībām prātā. Tuvākais sadarbības partneris – kāds valdošās partijas pirmais sekretārs un vēl daži, taču ar kuriem oficiāli aizliegts sarunāties, kā arī partizānu armijas vadonis un viņa tuvākie padotie. Vienvārdsakot – kulturšoks! No vienas puses, cilvēka vērtība izrādījās mazāka par papīra cenu, uz kā drukāta starptautisko cilvēktiesību konvencija. Taču, no otras puses, pārsteidza cilvēcisko attiecību spēks un to nereti izšķirošā nozīme
Laiks Āfrikā lika izvērtēt un pārdomāt ne vien ziemeļu vērtības, bet ziemeļu un dienvidu pusložu attiecības kopumā. Kāds ir reālais labums no ziemeļu palīdzības dienvidiem, un vai tā vienmēr liecina par nesavtību, nevis ignoranci, muļķību vai peļņas intresēm? Manuprāt, atbilde meklējama kaut kur pa vidu. Katrā ziņā, laiks, ko pavadīju ANO un Āfrikā, atvēra man acis. Protams, divdesmit gadu laikā šis tas ir mainījies un uzlabojies, bet pašos pamatos situācija joprojām ir saglabājusies līdzīga – ”ziemeļi pret dienvidiem” dalījums vēl aizvien ir noteicošais, vismaz attiecībā uz Āfriku. Taču pārdomu laikā daudzos aspektos nācās atzīt arī Ziemeļvalstu modeļa priekšrocības, jo nekas nav viennozīmīgi balts vai melns. Vajag tikai iepazīt, izprast un salīdzināt.
Pašlaik nu jau vairākus gadus dzīvoju Latvijā, un tas, ar ko savā darbā esmu saskāries un no kā esmu mācījies šeit, jau atkal ir raisījis pārdomas par Ziemelvalstu un Latvijas vērtībām, pārvaldes sistēmām, tradīcijām un paradumiem kopumā. Tas viss ir ļoti interesanti, un, lai arī nemudina vairs gluži uz streiku rīkošanu kā toreiz Minsterē, tad uz dialoga un uzklausīšanas prasmju veicināšanu – noteikti. Man personīgi tas ir bijis galvenais iemesls, kādēļ iesaistīties šajā Ziemeļu Stāstu projektā. Tā ir vēlme iedvesmot uz dziļāku dialogu par sabiedrības attīstību, par to, kas mūs, dzīvojošos abpus Baltjas jūrai, vieno un šķir. Tā ir vēlme piedāvāt citādus problēmu risinājumus un atšķirīgas vērtības – analizēt tās un raudzīt, kā mēs labāk varam sarunāties gan ar ziemeļniekiem, gan saprasties paši savā starpā. Visa centrā ir komunikācija, un jaunie sociālie mediji ir lielisks palīgrīks, lai paustu viedokļus un apmainītos idejām. Izmantosim to!