Vīrietis Norvēģijā ķer zivis par lielu laivai

Zviedru zvejas gids Eriks Axner pēc episkas 20 minūšu cīņas ienesa 100kg  zivju un bija pārsteigts, kad to nomērīja un atklāja, ka tas ir vairāk nekā divus metrus garš.

“Es biju šokēts, kad sapratu, cik tā ir liela,” viņš stāstīja Zviedrijas laikrakstam Aftonbladet. ” Mēsnevarējām zivi pacelt laivā, jo tā bija pārāk liela. Mēs to nedarām, jo mēs riskētu to sāpināt. Tā vietā es ielēcu ūdenī un mēs fotografējāmies.

Kaut arī Axner strādāja par pavadoni, viņš nekad iepriekš nebija noķēris zivi, kuras svars pārsniedz 100 kg.

“Tā bija sapņu zivs: gandrīz divus metrus gara un ļoti labi barota,” viņšs tāstīja avīzei.

Atlantijas paltuss ir viena no lielākajām zivīm pasaulē, un, lai gan  Axnernozveja ir iespaidīga, tā joprojām ir daļa no pasaules rekorda, ko 2013.gadā uzstādīja vācu makšķernieks Marko Liebenow.

Liebenow noķēra paltusu, kas svēra prāvus 232 kg, apmēram lielascūkas  lielumā, arī pie Norvēģijas krastiem.

Gustava emuārs!

Sākšu ar to, ka izpaudīšu kādu noslēpumu visiem jums, Ziemeļu Puses cienītājiem: mēs ar Martu diezgan bieži braucam ciemos pie Uģa Oltes, un citkārt mums pievienojas arī vecmeistars Juris Zemītis, ja viņš tobrīd nav Austrālijā. Goda vārds! Mēs viens otru savstarpēji joprojām spējam izturēt. Mēs satiekamies un ēdam. Gatavo parasti Uģis. Arī garajos ceļojumos parasti gatavo Uģis, tāpēc allaž priecājamies par apartamentiem ar plīti.

Pēdējoreiz, kad tikāmies, sākās dīkšana un nostaļģija – gribas kaut kur aizbraukt (Būtībā šis ir adaptēts Martas dīkšanas teiciens. Viņa parasti šādās situācijās lieto vārdus “gribas kaut ko foršu”…Parasti tas ir dzirdams Stokholmas, Kopenhāgenas vai kādas citas ziemeļu zemes iepirkumu centra tuvumā) – un, ja šāds noskaņojums ir mums visiem četriem vai vismaz trjiem, tad parasti producents dabū trūkties… Drīz brauksim!!!

Kopš “ZP” projekta pirmajiem aizmetņiem teju divi gadi jau apkārt, un ir uz ko atskatīties – divas sezonas izrādītas, un trešā jau kārtojas ēteram, savukārt par ceturto drīz būs sapulcīte un, pats galvenais – mēs, komanda, to paši ļoti gribam. Līdz šim ir nācies sastapties ar vairākiem šķēršļiem, un pēdējā laikā arī finanses nepriecē, tomēr katru reizi, kad tiek pieņemts lēmums “Braucamlaiturvaikas!”, visi racionālie šķēršļi izirst…Lai nedaudz ieskicētu situāciju, varu teikt, ka tad, kad bija jāsaka galavārds par došanos uz Īslandi, man kabatā bija 50 Ls un nebija garantijas par dienas naudām uz vietas…citiem bija līdzīgi. Tomēr visi teicām jā…galu galā roltons arī Īslandē ir roltons…

Līdz šim nebija sanācis tā mierīgi atskatīties uz padarīto…visu laiku tikai skrējām uz priekšu, tomēr šobrīd, kad tv rāda labāko raidījumu atkārtojumus, ir iespēja paanalizēt jau izdarīto. Neesmu izņēmums, un arī man ne visai patīk sava seja un balss kadrā, tomēr situācijas un ļaudis ziemeļos man ir likuši pateikt pāris prātīgus vārdus. Dažreiz pat tīri bija jābrīnās par sevi. Arī Martai “anglene” ir stipri uzlabojusies…vienvārdsakot, ziemeļi cilvēku uzlabo! Tam ticu simpunkt’! Un, ja man ir īpaši jāizceļ kāds viens stāsts, tad ziniet, ka tas ir grūti…līdzko vienu izvēlos, es atceros visu braucienu, kur šis stāsts ir bijis tikai maza daļa…Nu labi, pierunājāt – tas ir stāsts par Rubenu Madsenu un „surströmming” jeb pūdēto siļķi…sirsnīguma kalngals..trīs dienas uz vientuļas salas Baltijas jūrā, kolosāls „frīks” namatēvs un visu laiku tā patīkamā zosāda.. Bet, kā jau teicu, tā ir tikai daļa no visa ceļojuma, jo pirms tam mēs gandrīz nokavējām prāmi, es nopirku saulenes par 3 eiro, pie stūres brauca visi, kopā 600 km, pēc tam mēs gulējām mašīnā, pirms tam mēs gulējām zem zemes, gandrīz uzvarējām atkarību no makdonalda, gandrīz nepalaidām Martu šopingā, un tad vēl…

Mans slepenais nodoms ir kādudien pieķerties ZP aizkulišu stāstiem, ja vien Marta nepaspēs pirmā, un tad tikai nāks klajā ZP ārpuskadra pikantērijas…Piemēram, jēra ciskas gatavošana nu jau uz divām Ziemeļatlantijas salām ir gana vērtīgs stāsts, vai arī mana regulārā aizmigšana uz grīdas pašā pēcfilmēšanas ballītes vidū. Uz tikšanos te vai tur!!!

Viņi nāk uz smaku!

Kūpināta ziemeļbrieža gaļa, kaltētas upes zivtiņas, sālīts speķis, fermentēta zivs, vējota haizivs, vārīta aitas galva, skābēta forele, ar sārmu apstrādāta tvaikota menca… Protams, ka labāk šāds ēdiens, kas saglabāsies arī līdz vasarai, nekā atmiņas par pērnā rudens kotletēm ar brūkleņu mērci, kuru vairāk nav.

Reiz man brālis stāstīja par gadījumu Somijā. Viņš bija saņēmis neizpratnes pilnu skatienu no kaut kāda savu kārtējo copes dēku somu cilmes partnera, kad nevilšus bija publiski saņirdzies par kādu pēc skata pasenu melnbaltu foto, kurā redzams vīrietis un sieviete, kas sēž uz savas guļbaļķu būdas sliekšņa.

Viņa jautrības iegansts bijusi domu virtene, kas izšāvusies caur galvu, štukojot, kāda vella pēc 20. gs. sākumā tik vērtīgā sudraba fotoplate ir saķēzīta, lai nofotografētu principā diezgan neizteiksmīgu sadzīves ainiņu. Turklāt foto varoņu grimasēs ieaustais raupjais sūrums izskatījies tik pārspīlēts, it kā fotokameras vietā uz viņiem būtu tēmēts ar bisi.

Komentārs par bildes vēsturi gan bijis lakonisks – fotogrāfija tapusi negantas ziemas izskaņā, kad kādu attālu Somijas ziemeļu ciemu sasnieguši ceļotāji, atrodot tur vien divus badā nenosprāgušus cilvēkus. Tie arī bija šī foto varoņi. Pārējie nepārziemoja.

Padomā, kā tas varētu būt – švakas ražas gada izskaņā uznāk sals; ezers aizsalst tā, ka ledu izkalt nevar, un cope nesanāk; saime cūku noēd mēneša laikā; pēc tam pamanās nomedīt stirnu, bet tai jau taukuma nekāda… Tad uzkrīt pusotrs metrs sniega, un medībās vairāk aiziet nevar. Ūdeni vien dzerot, Šveiduku neuzvarēsi – spēka, lai sagādātu malku, vairs nav. Drīz jau arī loga rūti aizvelk leduspuķes, uznāk miegs un viss…

Pēc šī stāsta mani neizbrīna tās mantas, ko ziemeļos ir iegājies par delikatesēm dēvēt.
Ziemeļos nav kā siltajās zemēs, kur pērtiķa no miskastes izvandītais mango kauliņš, visticamāk, izdīgs un augs griezdamies. Ziemeļu ēdienam ir laika dimensijas piegarša – tā, ko radījis dabas vērojums vai nejaušība un ko cilvēks iemācījies atdarināt, lai savu ēdienu pasargātu no laika zoba puvekļainās elpas.

Kūpināta ziemeļbrieža gaļa, kaltētas upes zivtiņas, sālīts speķis, fermentēta zivs, vējota haizivs, vārīta aitas galva, skābēta forele, ar sārmu apstrādāta tvaikota menca… Protams, ka labāk šāds ēdiens, kas saglabāsies arī līdz vasarai, nekā atmiņas par pērnā rudens kotletēm ar brūkleņu mērci, kuru vairāk nav.

Manuprāt, ziemeļnieciskā neklīrēšanās ap ēdienu aiz neziņas par to, kad būs dabonams kas labāks, ir radījusi pāris ekselentas, nekur citur neizjustas garšas notis. Piemēram, norvēģu pūdētā forele rakfisk. Sālīšanai domāto foreļu vēderos sāls vietā nejauši iebērtais cukurs zivi saraudzē. Ko nu? Senais latvietis, visticamāk, šādu kļūdu noraktu kompostā. Bet norvēģis, zinot, ka cope beigusies, paprovē – varbūt to bālgano padarīšanu var ēst. Izrādās, rūgumiņš acīs necērt. Gluži otrādi – zivs ir kļuvusi samtaini saldena un vēl izteiktāk „ziviska”. Un tik laba, ka šo dabas kļūdu pat ir vērts atkārtot, jo, lai tādu pagatavotu, iziet krietni mazāk sāls nekā parasti.

Arī sārmā mērcētā lutefisk, kuras pirmreizējās izcelsmes stāsts ir, manuprāt, tikpat dramatisks kā Bībeles sižets par to akmens plāksni un degošo krūmu. Mencas, sakarinātas pie šķūņa sijām, jau bija veiksmīgi izkaltušas, kad šķūnis saķēra uguni. Ļaudis metās dzēst, lejot ūdeni uz liesmām. Kad ugunsgrēks bija apdzēsts, atklāja, ka mencas, kurām principā bija jāizskatās kā zivju kārtas mūmijām, ir uzburbušas un atgādnina recekļainu pudiņu.
Izrādās, ugunsdzēšamā ūdens tvaiks, sajaucies ar sārmainajiem pelniem, ir sasūcies zivīs un to miesu pārvērtis pilnīgi jaunā, neredzētā želejveida izstrādājumā, ko pērn Norvēģijā vien pārdeva 3000 tonnu daudzumā – vairāk kā svaigās mencas!!!

Man liekas, tagad es zinu, kur ir tas smeķis, kas mudina to visu gribēt vēl un vēl. Toreiz pirms 10 gadiem, kad Jūrkalnē uz kraujas mēs atvērām citu Vides filmu studentu no Zviedrijas atvesto surströmming jeb pūdētās siļķes bundžu, suns, kurš pirms tam bija ieinteresēti snaikstījies ap sev atpazīstamo konservbundžas veidolu, kaukdams aizskrēja prom, jo gaisā pacēlās smakas mākonis, kurā brīvi varēja saost visu, kas ar nabaga reņģītēm bija noticis iepriekšējos 3 mēnešos. Kas tas par sūdu??!! Un vēl peld tādā glumā pelēcīgi rozīgā suslā!

Mēs toreiz, adrenalīna uzbudināti, to mantu dūšīgi ēdām un pat teicām, ka laba! Es gan līdz tam un arī pēc tam netiku redzējis, ka kāds kaut ko tik cītigi mēģinātu aizskalot, dzerot tīru šņabi. Tagad zinu, ka kļūda bija piegājienā. Arī vārītas bietes ēdot, varētu apvemties, ja tās ēstu kā svaigus ābolus!

To sapratu, kad kopā ar „Ziemeļu puses” ģimeni nokļuvu Ulvenas salā (Ulvön) Zviedrijā ciemos pie Rubena Madsena, kas tiek uzskatīts par labākās pūdētās siļķes meistaru pasaulē. Viņš mums parādīja, kā šis pārprastais ēdiens ir jāsaprot.
No lēnā un prātīgā stāstījuma mēs uzzinājām, ka „surströmming” radās tad, kad sāls bija dikti dārga, bet Zviedrijas kungiem vajadzēja lētu un ilgi uzglabājamu ēdmaņu, ar ko piebarot karaspēku, kas tolaik ālējās pa pus Eiropu. Fermentēšanai vajag uz pusi mazāk sāls, turklāt izpaliek blaknes, kas saistās ar ilgstošu sālīta ēdiena patērēšanu.

Tad mēs pielikām roku „surströmming” radīšanā. Nekā pretīga! Mazas, pēc svaigiem gurķiem smaržojošas zivtiņas, stiprs sālsūdens, hermētiska muca un brīva vaļa brīnišķīgam dabas spēkam, kas zivs sārto miesu olbaltumvielas nevis sapūdē, bet, pateicoties sāls klātesamībai, sašķeļ vērtīgās aminoskābēs.

Pēc šāda teorijas kursa tā taukainā ziža, kuru, mucā apmaisot, Rubena rokās paradījās sauja “sūrstrommētu” siļķu mātīšu, vairs nelikās tik pretīga. Tajā smakā, kas kādreiz teju izsvilināja Jūrkalnes dukša ožas centru, mēs tagad varējām atpazīt skābu kāpostu, rolmopšu, jūras aļģu nianses. Un tad, kad mēs to uzēdām pa zviedru modei – ar plāno sausiņu, sviestu, krējumu, kartupeļiem, sīpoliem un dillēm, uzdzerot akvavitu – tad jau sāka likties, ka vārds “garšo” tepat vien apkārt lidinās.

Vēl labāk kļuva, kad, atbraukuši mājās, noprovējām „sürstromming” iekombinēt latviski klasiskajā biezpiena / rupjmaizes / sīpoļu / rolmopša kvartetā pēdējās komponentes vietā. Aīīīīī! Mūsu montāžas režisors Gatis bija aiz sajūsmas tā uzvilcies, ka es nebrīnītos uz viņa pleca nākamajā rītā ieraugām kādu siļķu tēmas tetovējumu. Bet mana drauga Kristapa mamma iemainīja viņai paredzēto krēmšniti pret vēl vienu „sürstromming” filejiņu.

Stāstam ir nozīme. Stāsts par ēdienu ļauj to pareizi uztvert un zināt, kas no tā sagaidāms. Ziemeļus daba ir apveltījusi ar skopākiem ēdiena resursiem kā citur, un tādēļ daudzi ziemeļu ēdieni saistās ar kādu stāstu. Ēdiens, uz kā baudīšanu iedvesmojis stāsts, atstāj neaizmirstamu pēcgaršu. Tā ir pēcgarša, kas nepaliek mutē vien; pēcgarša, kas ir silta, mājīga, piezemēta un droša. Tā ir dziļi iesakņojusies zem saprāta slāņiem noglabātajā failā, kurā stāv rakstīts, ka vienīgā sliktā garša uz pasaules ir bada nāvei – jo tā garšo pēc nekā!

Ar ziemeļu sajūtu šūpulī

Ar Guntaru Graikstu runājām, ka mums katram, kas strādā pie Ziemeļu Stāstu projekta, vajag mazliet uzrakstīt par sevi un par to, kādā veidā un kādēļ sākām raudzīties uz mūsu kaimiņiem, uz ziemeļu valstīm. Manā gadījumā tas ir pavisam vienkārši – nebija citas izvēles, jo gadījās ziemeļos piedzimt.

Tur, visdziļākajos Vermlandes (Värmland) mežos Zviedrijā, netālu no Norvēģijas robežas un no Frīkena (Fryken) ezera, kur Selmas Lāgerlēvas romāna dēkainis mācītājs Gesta Berlings nodzērās un atkal atdzima. Tur, kur mans tēvs cirta mežu un būvēja ceļus… Turpat dzīvoja vēl pāris latviešu ģimeņu: krustmāte, aktrise Irma Vārpa, ar savu vīru, rakstnieku Alfrēdu Dziļumu, kā arī mākslinieka Imanta Sinkas ģimene. Visi vīrieši – leģionāri, kas pēc Otrā pasaules kara caur Vāciju un nometnēm bija nonākuši Zviedrijā un kas tagad bija nodarbināti mežsaimniecībā Vermlandē. Pa visiem kopā tika turēta viena govs, ko mamma slauca un pieskatīja. Alfrēds, protams, arī rakstīja – romānu ”Meža aizvējā” par dzīvi Vermlandē. Vēlāk, kad mācījos Minsteres ģimnāzijā un rakstīju eksāmena darbu par Dziļuma daiļradi, bija savādi romānā izlasīt pašam par savu dzimšanu.

Zviedru skola un vide darīja visu, lai es kļūtu par krietnu zviedru. Savukārt vecāki un latviešu svētdienas skola – visu, lai es paliktu latvietis. Tādēļ vecāki arī atļāva pusaudža gados doties uz Minsteri, uz latviešu ģimnāziju. Tā bija pirmā reize, kad apzinājos sevi kā ziemeļnieku, kas nācis no Zviedrijas. Skolas sistēmas Zviedrijā un Vācijā tolaik stipri atšķīrās. Vācijā joprojām valdīja ”Ordnung muss sein” mentalitāte, kur netika pieļauta iejaukšanās ”no malas” ar kaut kādām zviedru vērtībām un paražām. Neko darīt – nācās sarīkot pirmo skolas streiku visā Ziemeļreinā-Vestfālenē.

Vēlāk, kad Stokholmā izmācījos par juristu, t.s. ziemeļu vērtības un tradīcijas manī bija pamatīgi nostiprinājušās. Bet tad Briselē, mācoties jurisprudences maģistrantūrā, radās atkārtota izdevība iepazīt citu tautu īpatnības un tradīcijas un palūkoties uz ziemeļiem no malas. Studēju Eiropas Kopienas tiesības, cilvēktiesības un starptautisko sadarbību, kā rezultāta kļuvu par Eiropas sadarbības modeļa kaismīgu piekritēju (un vēl arvien tāds esmu!). Tādēļ biju no tiesas nepatīkami pārsteigts, kad, atgriežoties ziemeļos, Zviedrijā, atklāju, ka tikpat kā neviens negribēja ne dzirdēt par Eiropas sadarbību, kur nu vēl piedāvāt darbu kādam Eiropas Kopienas tiesību ekspertam…  Vismaz manā uztverē, tas norādīja uz zināmu divkosību: no vienas puses, zviedri gribēja būt internacionālisti, eksportēt savu modeli uz Dienvidameriku un citām pasaules malām, bet ar tuvajiem kaimiņiem tepat Eiropā sadarboties ciešāk nebūt nealka. Neitralitātes doktrīna likās esam cieši iebetonēta ziemeļu tautas zemapziņā.

Nordau – ja ne ziemeļi, tad ANO un pasaules plašās āres būs vaļā. Tā nonācu Etiopijā, ANO bēgļu nometnē uz Sudānas robežas ar 180 000 iedzīvotāju, kurus arī tur vajāja SPLA (Sudan People’s Liberation Army) vietējo partizānu armija. Un tā es tur stāvēju – ANO Aizsardzības inspektors ar starptautisko cilvēktiesību konvenciju portfelī un ziemeļu vērtībām prātā. Tuvākais sadarbības partneris – kāds valdošās partijas pirmais sekretārs un vēl daži, taču ar kuriem oficiāli aizliegts sarunāties, kā arī partizānu armijas vadonis un viņa tuvākie padotie. Vienvārdsakot – kulturšoks! No vienas puses, cilvēka vērtība izrādījās mazāka par papīra cenu, uz kā drukāta starptautisko cilvēktiesību konvencija. Taču, no otras puses, pārsteidza cilvēcisko attiecību spēks un to nereti izšķirošā nozīme

Laiks Āfrikā lika izvērtēt un pārdomāt ne vien ziemeļu vērtības, bet ziemeļu un dienvidu pusložu attiecības kopumā. Kāds ir reālais labums no ziemeļu palīdzības dienvidiem, un vai tā vienmēr liecina par nesavtību, nevis ignoranci, muļķību vai peļņas intresēm? Manuprāt, atbilde meklējama kaut kur pa vidu. Katrā ziņā, laiks, ko pavadīju ANO un Āfrikā, atvēra man acis. Protams, divdesmit gadu laikā šis tas ir mainījies un uzlabojies, bet pašos pamatos situācija joprojām ir saglabājusies līdzīga – ”ziemeļi pret dienvidiem” dalījums vēl aizvien ir noteicošais, vismaz attiecībā uz Āfriku. Taču pārdomu laikā daudzos aspektos nācās atzīt arī Ziemeļvalstu  modeļa priekšrocības, jo nekas nav viennozīmīgi balts vai melns. Vajag tikai iepazīt, izprast un salīdzināt.

Pašlaik nu jau vairākus gadus dzīvoju Latvijā, un tas, ar ko savā darbā esmu saskāries un no kā esmu mācījies šeit, jau atkal ir raisījis pārdomas par Ziemelvalstu un Latvijas vērtībām, pārvaldes sistēmām, tradīcijām un paradumiem kopumā. Tas viss ir ļoti interesanti, un, lai arī nemudina vairs gluži uz streiku rīkošanu kā toreiz Minsterē, tad uz dialoga un uzklausīšanas prasmju veicināšanu – noteikti. Man personīgi tas ir bijis galvenais iemesls, kādēļ iesaistīties šajā Ziemeļu Stāstu projektā. Tā ir vēlme iedvesmot uz dziļāku dialogu par sabiedrības attīstību, par to, kas mūs, dzīvojošos abpus Baltjas jūrai, vieno un šķir. Tā ir vēlme piedāvāt citādus problēmu risinājumus un atšķirīgas vērtības – analizēt tās un raudzīt, kā mēs labāk varam sarunāties gan ar ziemeļniekiem, gan saprasties paši savā starpā. Visa centrā ir komunikācija, un jaunie sociālie mediji ir lielisks palīgrīks, lai paustu viedokļus un apmainītos idejām. Izmantosim to!

Māksla literatūra zinātne

Kad jūnija sākumā saņēmu ziņu par konferenci Textiles, kas norisinājās Rīgas Ekonomikas augstkolā, vairākas reizes pārlasīju gan ielūgumu gan preses relīzi. Bija skaidrs, ka tam visam ir saistība ar mākslu, saistība ar zinātni un pat ar literatūru. Konferences ietvaros norisnājās arī jauno mediju kultūras festivāls “Transbiotics”, kurā varēja lasīt tādus darbu nosaukumus kā “e-statiskās ēnas”, “Tālie dati”, “Apslēpto figūru protokolēšana”. Konferences un festivāla materiāli bija pilni ar frāzem “dzīvā matērija”, “statiskā elektrība”, “biotehnoloģijas”, “pilienu struktūras silikona eļļas virsmā” un tādā garā. Cauri telpām pārvietojās ļaudis, par kuriem neko skaidri nevarēja zināt, vai tie ir mākslinieki, kas interesējas par zinātni, vai zinātnieki, kuriem padodas māksla. Tas viss vairāk izklausījās pēc zinātnes konferences. Bet ko tur dara māksla un ko literatūra?
Izrādās, ka Zinātnes Māksas un Literatūras biedrība pasaulē eksistē jau 30 gadus. Tajā darbojas cilvēki, kas cenšas apvienot trīs dažādas izteiksmes valodas. Galu galā, arī Davinči bija zinātnieks, mākslinieks un rakstnieks vienlaikus. Un, iespējams, šodien ir pienācis laiks šīs disciplīnas atkal apvienot.
Tā tapa doma par rakstu, kas veltīts biotehnoloģijām mākslā, kad mākslinieks strādā nevis ar audeklu vai krāsām, bet ar dzīvo matēriju. Zemāk redzamajā video māksliniece un dizainere Zane Bērziņa, un “e-t+t” projektu vadītāja Anda Kļaviņa stāsta par konferences ideju.

Efektīvi ilgstpējīga arhitektūra. Dāņu versija

12. augustā LR Vides ministrijā notika seminārs “Arhitektūras efektīvā ilgstspējība”. To organizēja Dānijas vēstniecība Latvijā un Dānijas Kultūras institūts.  Seminārs bija kā viens no pavadošajiem pasākumiem izstādei Rīgas Rātsnamā, kurā eksponēts dāņu arhitektu un inženieru paveiktais.  Grūti izprotamais un neviennozīmīgais “efektīva ilgtspējība” bija šīs izstādes un semināra moto.

ILGI SPĒJĪGAIS

Dāņu arhitekti ir pievienojuši vārdam “ilgtspējīgs” paskaidrojumu “efektīvs”, ar to norādot, ka var būt arī draņķīga un neefektīva ilgtspējība. Piemēram – bezgalīgi garš projektēšanas un būvniecības process pats par sevi ir ilgtspējīgs, taču ar mīnusa zīmi.

Dāņi savās prezentācijās skāra šo jautājumu ļoti plaši. Arhitektu biroja BIG asociētais partneris Kaijs-Ūve Bergmans prezentāciju sāka ar jautājumu, kas tad īsti ir dāniskais, ja par dāņu arhitektūru LR Vides ministrijā stāsta Amerikā un Jaunzēlandē izglītību ieguvuši arhitekti, piesaucot arī pats savu vācisko izcelšanos. Kā vienu no dāņu pilsētvides veiksmīgas attīstības atslēgām viņš minēja atvērtību idejām, kas nāk no ārpuses, un aicināja arī latviešus nenoslēgties savas sabiedrības lokā un nebaidīties sev nepieciešamo aizgūt no citām kultūrām.

AKTĪVAIS ARHITEKTŪRAS LIETOTĀJS

Savukārt Rātsnamā notiekošās izstādes kataloga ievadesejā Pēters Andreass Satrups (Peter Andreas Sattrup) atzīst, ka spilgtākie dāņu jaunāko paaudžu arhitektūras piemēri jāmeklē ārpus pašu zemes robežām. Dāņu arhitekti ir priviliģēti salīdzinot ar citu valstu profesionāļiem, jo dāņu arhitektūras lietotāji ir enerģiski, pašpārliecināti un vēlas iesaistīties arhitektūras tapšanas procesos. Lietotāji gan dāsni kritizē arhitektu paveikto, gan arī izsaka atzinību. Sabiedrības prasības ir augstas un kļūdas nepaliek nemanītas. Šāda arhitektūras lietotāju attieksme izdara spiedienu gan uz publisko pasūtījumu prasībām, gan arī uz privāto attīstītāju vēlmēm.

Pēters Andreass Satrups arī norāda, ka efektīvi ilgstpējīgas arhitektūras tapšanas viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir kvalitatīva un ilgtspējīga pilsētplānošana. Ja savu darbu labi ir izdarījuši pilsētplānotāji un sabiedrība pieprasa, tad rodas tādi arhitektūras projekti, par kādiem Rīgā stāstīja dāņu biroju Vilhelm Lauritzen Architects, BIG un SITE arhitekti, kuros tiek taupīta ēku ekspluatācijai nepieciešamā enerģija, efektīvi izmantota dienasgaisma, kuros domāts par lietotāju ērtu sociālo sadzīvi, pilsētvides kvalitāti un pilnīgu tās izmantošanu.

Un šis, kā norādīja arhitekts Oskars Reidbergs, ir viens no latviešu lielākajiem klupšanas akmeņiem. Ne jau labu arhitektu, projektētāju vai būvnieku trūkums, bet labas plānošanas un pareizas procesu vadības trūkums.

Klimata izmaiņu vērotājs

1972.gadā ASV aizsāka kosmosa programmu “Landsat”, pateicoties kurai šobrīd zinātnienki var analizēt no kosmosa veiktos foto uzņēmumus un gūt vienkāršu taču pietiekami precīzu visuālo ieskatu globālajās klimata izmaiņās pēdējo 40 gadu laikā. Kopš pirmā satelīta palaišanas ir iegūti miljoniem zemes virsmas foto attēlu, kas šobrīd tioek izmantoti Google Earth instrumentā ar Google Earth Engine. Šis instruments dod iespēju zinātniekiem un citiem interesentiem aplūkot izmaiņas kādas šajā laikā norisinājušās uz Zemes. Turklāt, aprēķiniem Google izmanto jaunu tehnoloģiju. 1000 paralēli saslēgti datori veic vairāk nekā 53 000 satelīta uzņēmumus, kas iegūti laika posmā no 1984 – 2010 gadam un kuros redzamas Meksiklas mežu un ūdens resursu izmaiņas. Vienam datoram šie aprēķini prasītu vairākus gadus, taču šī sistēma ar to tiekot galā vienas dienas laikā.

Scroll to top